Klusiem soļiem rudens atnācis uz Latviju. Laiks ieritināties dīvānā zem segas un lasīt no rīta līdz vakaram. Dzejas dienu noskaņā esam apkopojuši savu mīļāko dzeju par jūru.

Naktīs
Aizmigusī jūra
Vieglītēm elpo.

Vējš šķirsta
Krastā izskalotos gliemežvākus.

No viena izbirst smiltis,
No otra pērles,
No trešā - dzintars…

/Ronalds Briedis/

***

jūra
bez soļiem
nāk tuvāk un tuvāk
liedags jau noziedējis
bērnības trauslajās
neaizmirstulēs
tik dziļš
un tik pierietējis

grozies
starp medūzām
akmentiņiem
guli starp gliemežvākiem
kur vēl
tik tuvu
starp kaijām un viļņiem
būt maiguma uzrunātam

jūra
tik viegli
kā dzintara grasi
pacels tevi pie lūpām
nebaidies
vējš tevi neatprasīs
auglīgi viļņainām
šūpām

jūra
bez soļiem
slīd tuvāk un tuvāk
rožainām saulrieta burām
neturies pretī
neatskaties
tur migla dej
ugunskurā

/Aija Vikmane/

***

Jūra es nemēdzu lūgt,
Gribu būt stipra un lepna kā tu.
Jūra, šodien lūdzu, tikai tev lūdzu:
Izmet man zilu dzintaru,
Izmet man dzintaru zilu!
Tādu, kuru nevar nogludināt
Gadu juvelieru kalti.
Tādu, kura šķautnēs neapdziest
Pelēkas tavas acis.
Tādu, kurā vienmēr skanētu
Mīļās balss atbalss.
Tādu, kurā vienmēr gruzdētu
Šķiršanās ogles un
Tikšanās uguns.
Jūra man pie kājām izmeta
Zilus, sasistus stiklus...

/Ārija Elksne/

***

Tu dusi manā sirdī,

kā debess jūrā dus -

tā pieber pērlēm bez gala

vistumsos dziļumus.


Es stāvu kluss un brīnos:

zib - zalgo - vizmo - mirdz ...

Un jautāju vai tiesām -

vai tiesām

tā mana nabagā sirds?

/Fricis Bārda/

***

Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es ilgi skatos. Man ir kauns.
Jo mana māte šajā brīdī,
Uz kūti ejot, kājas aun.

Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es smagu sirdi noskatos.
Kam man tie mākoņi pār jūru,
Ja mana māte neredz tos.

Bet zinu – savu dzīvi māte
Nemūžam nenosauks par sūru
Tik tādēļ vien, ka skatos es,
Cik skaistu mākoņi pār jūru.
/Māra Zālīte/

***

Mana orientācija ir jūra.

Nepareizs gēns manās

Zemgales miesās?

Novirze no manas senču

Tīrumu normas?

Un paldies tiem, kas teica – tā

Ir mana izvēle.

Izvēle? Kad tā rauj sāļajās

Dzīļu iekšās?

Un ir pilnīgi vienalga,

vai es iebrienu jūrā,

vai jūra iebrien manī –

mēs saplūstam.

Mēs viļņojam.

Mēs bangojam.

Pa visām porām pūš

un valsē manās šūnās,

sāls noberž sirdi un nedaudz

iekož…

Mammu, ar mani viss

ir kārtībā

vienkārši mana orientācija ir

jūra.

/Linda Skranda/

***

Es dzirdu jūras raudas
No senās senatnes,
Es klausos kā bez jaudas,
Vējš tuvāk un tuvāk tās nes.

Tās skan arvienu plašāk,
Dzird toni jau skaidrāku,
Tās ašāk steidz un ašāk,
Es balsi jau izšķiru:

Tās ir tās gaviļu grausmas,
Tas lielais skanošais prieks —
Mans mīlulīt's sāpēs un drausmās
Baltmirdzošs kā putu sniegs.

/Rainis/